< Atpakaļ uz Ventspils novads (www.ventspilsnovads.lv)
VIEGLI lasīt    

UŽAVAS PAGASTS

Užava atrodas 23 km no Ventspils no Ventspils pie Liepājas ceļa. Pirmo reizi Užava dokumentos minēta 1230. gadā un 1253. gadā Kurzemes bīskapijas līgumā, pēc kura Užava nonāca Livonijas teritorijā. Trīs tagadējie Užavas pagasta ciemi – Užava, Sārnate un Lībciems – no 1945. gada bija Užavas pagasta teritorijā, pēc tam sekoja vēl vairākas teritoriālas reformas, bet 1990. gadā atkal atjaunoja Užavas pagastu.

Užavas pagasts atrodas Ventavas līdzenumā, kas ir Piejūras zemienes teritorija. Jūras piekrastē kāpu grēdu augstums pie Užavas bākas sasniedz 30,2 m, bet tālāk uz ziemeļiem pat 31,8 m. Pagasta teritoriju šķērso Užavas upe, kas ietek jūrā, upes platums lejtecē ir 20 metri. Užavas pagasta kopējā platība ir
12 551,8 ha, lauksaimniecībā izmantojamā zeme – apmēram 5600 ha.

Pagastā un pagasta centrā ir daudzi vēsturiski un arī valsts nozīmes kultūrvēsturiski objekti. Te apskatāma savdabīgā 1783. gadā uzceltā un 1892. gadā atjaunotā Užavas luterāņu baznīca, kurai nav torņa – divi zvani novietoti zem nojumes virs baznīcas ieejas durvīm, ārpusē. Baznīcas altāris un durvju komplekts no 18. gadsimta ir valsts kultūras pieminekļu objektu sarakstā. Netālu no pagasta centra atrodas arī Užavas baptistu baznīca.

Užavas pagasta teritorijā atrodas Sārnates arheoloģiskā apmetne, divi senkapi – Birznieku senkapi un Sāmīšu viduslaiku kapsēta un kulta vieta. Valsts nozīmes kultūras piemineklis ir Užavas Elku liepa un Elku strauts. Pagasta teritorijā ir trīs dabas liegumi ar skaistu un savdabīgu dabas vidi: Sārnates purva liegums, Užavas dabas liegums, un Užavas lejteces dabas liegums.

3,5 km uz dienvidrietumiem no Užavas ciema jūras krastā paceļas Užavas bāka. Užavas bāka celta 1879. gadā, pēc tam pirmā pasaules kara laikā nopostīta, atjaunota 1925. gadā.
Pagasta teritorijā atrodas z/s „Zaksi”, kurai pieder Užavas alus darītava. Tur ražo Užavas gaišo un tumšo alu. Lībciemā atrodas zivju audzētava. Pagastā ir tautas nams, bibliotēka, skola, veikals un feldšeru punkts.

Vēstures liecinieki Užavā

Užavas nosaukums laika gaitā ir bijis dažāds: 1230. g. Osua, 1253. g. – Hasoree, 1338. g. Hasove, 1444. g. Azov, 1495. g. Hosouše beg, 1553. g. Hasav vai Hasau. Ja Užavas nosaukumu varētu tulkot no lībiešu valodas tad „už” nozīmē jauns, „uva” – straume, tas būtu – jaunā straume.
Užava ir sena apdzīvota vieta. Pirmie ar Užavu saistītie atradumi datējami ar „agrā mezolīta” laika posmu, ap 7600. -7000 gadu p.m.ē.. Par to liecina daudzajos arheoloģiskajos pētījumos atrastie pierādījumi. Sārnates purvā ir bijusi neolīta laikmetaapmetne. Užavas pagasta teritorijā arheoloģiskajos izrakumos ir atrastas daudzas senlietas, daļa no tām atrasta Užavas upes izskalotajos krastos. Užavas upes tuvumā atrasti kaula priekšmeti, naža fragmenti ar ziemeļbrieža vai zirga attēlu. Tā, piemēram, Užavā atrasta bronzas aproce ar XII gs. raksturīgo ornamentu – Dieva zīmi, dažādas saktiņas, bronzas apkalts lāča ilknis ar piekariņiem. Interesanti arheoloģiski izrakumi liecina, ka Sārnate bijis aktīvs zvejnieku ciems jau no ļoti seniem laikiem, atrasti gan no koka izgriezti dieva tēli, gan arheoloģiskie pētījumi liecina, ka lietotas koka vienkoces – laivas, koka airi.
12.gs.minēta apdzīvota vieta “Ambaļi” (Dzirtniekciemā pie Gumbelnieku mājām). No zviedru valodas cēlies vārds “Kangroces”, tulkojumā – “Zviedru kalnu ciems”, kas tagad ieguvis nosaukumu “Kangrotciems”.

Jau 1230-to gadu dokumentos Užava minēta kā viena no kiligundām (teritorija, kas ir spējīga nodrošināt konkrētu bruņotu cilvēku skaitu – karadraudzi) Kursā, atkārtoti tā pieminēta 1253.gada “Kursas dalāmajā grāmatā”, kad tiek sadalītas Kurzemes ostas un teritorijas starp “vācu ordeni”, Rīgas arhibīskapa un Kurzemes bīskapa ļaudīm. Beidzot pastāvēt Livonijas valstij, izveidojas Kurzemes – Zemgales hercogiste Polijas valsts pakļautībā (1562.g.). Tad arī Užava tiek pievienota Landzes baznīcas draudzei (1567.g.). 17.gs. Užavā tiek ierīkota salpetra vārītava (salpetris – šaujampulvera sastāvdaļa).

Savulaik Užavas grīva kļūst par vienu no mazajām ostām, kas apkalpoja manufaktūras un uzlaboja lauksaimnieciskās produkcijas savākšanu. Kuģniecības nodrošināšanai tika ierīkota Užavas bāka. Tā atrodas 18 km attālumā no Ventspils.
Bāka būvēta 28 m vjl. augstā kāpā tuvu pludmalei. Mūsdienās saglabājies bākas sākotnējais ārējais izskats.

No 1795. gada Užava ietilpa Kurzemes guberņas sastāvā. 1817. gadā sākās zemnieku brīvlaišana Kurzemē un pagastu izveide. Užavas pagasta teritorijā atradās divas muižas, viena – Sārnates muiža, kas celta 18.gs.2.pusē. Vietējie iedzīvotāji to sauca par Jauno pili. 1905.gada nemieros tikusi nodedzināta. Tā savulaik bijusi viens no baronu Bēru īpašumiem. Otra atradās pagasta centrā, upmalā pie tagadējām Briežu mājām.
1919.gadā Sārnatē tika nodibināta Izglītības biedrība, kuras priekšsēdētājs bija J.Drēbe, darbojās arī bibliotēka, tās krājumā bija ap 900 grāmatu. Sārnates muižas ansamblī ietilpa kalpu māja, muižas rija, smēde, moderes māja. Šīs ēkas tika pārbūvētas un pielāgotas iedzīvotāju vajadzībām. Tika iekārtots pasts, ambulance, tautas names jeb klubs, ciema saimniecisko un sabiedrisko dzīvi liecina daudzās organizācijas, kas Užavas pagastā pastāvēja pirmās Latvijas Republikas laikā. Tad Užavā darbojās Lauksaimniecības biedrība „Arājs”, pie biedrības bibliotēka. Pagastā bija pienotava, tvaika dzirnavas, vēja dzirnavas Sārnatē un Užavā. Darbojās vietējā ugunsdzēsēju biedrība, kas dibināta 1922.gadā, jūrmalas zvejnieku biedrība, dibināta 1923.gadā, meliorācijas biedrība, krājaizdevumu biedrība, piensaimniecības biedrība. Pasta nodaļas un telefona centrāles bija trijās vietās pagastā.

Sārnates ciema Izpildkomiteja darbu sāk 1945. gada novembrī kā Ventspils apriņķa Užavas pagasta sastāvdaļa. 1950. gadā, izveidojoties jaunam administratīvam iedalījumam, Sārnates ciema padome ietilpst Alsungas rajonā.
Padomju laikā piejūras teritorija ietilpa pierobežas zonā, Pagasta teritorijā izvietoja vairākas iekšlietu karaspēka daļas, kuru ēku drupas un darbības sekas ir saskatāmas vēl līdz šodienai. Užavas jūras akvatorijā glabājas liecības gan no akmens laikmeta, gan no II pasaules kara.
1948.gadā, kad sākās kolektivizācija, nodibinājās 5 arteļi:
– “Progress”, dibināts 1948.g. martā, kantoris “Dzedikos”, priekšsēdētājs K.Okonovs, partorgs Krēsliņš;
– “Pamats”, dibināts 1948. g. 26. septembrī, iestājās 16 saimniecības, priekšsēdētājs Nikolajs Freimanis. Apvienojās Dzirtniekciema, Dižciema un Lečnieku saimniecības ar kantori “Ķēļos”;
– “Dzirkstele”, dibināts 1948. g. 26. septembrī, iestājās 12 saimniecības no Lībciema un Silbūdniekiem, priekšsēdētājs Krists Valdmanis, kantoris “Ķesteros”;
– “Padomju zvejnieks”- 1948. g. 24. decembrī, iestājās 14 zvejnieki no Vendzavām, priekšsēdētājs Labrencis Polis;
– “Mūsu ceļš”- Sārnatē, 1949. g. 15. martā, priekšsēdētājs Edvarts Streits.
1950. gadā lauksaimniecības arteļi “Pamats”, “Progress”, “Dzirkstele” tiek apvienoti un izveidots Ļeņina vārdā nosauktais kolhozs. Par priekšsēdētāju tiek ievēlēts K. Valdmanis, kuru pēc neilga laika nomainīja J. Krēsliņš. No 1952.gada par priekšsēdētāju ievēl Ilmāru Ješēvicu.
1964. gada 24. novembrī tiek likvidēts Ļeņina vārdā nosauktais kolhozs un izveidota padomju saimniecība “Užava”.
No 1967. gada līdz 1983. gadam par direktoru strādā Modris Zviedrītis.
No 1983.gada par direktoru strādā Alberts Kreičmanis, pēc tam M. Ezers, pēdējos gadus saimniecību vada U. Pumpurs.
1990. gadā 5. janvārī p/s “Užava” tiek pārdēvēta par kopsaimniecību ”Užava”, kas pastāvēja līdz 1992. gadam.
No 1992. gada līdz 1997. gadam bija SIA “Užava”.
Sārnates ciema lauksaimniecības arteļu likteņi bija šādi; 1950. gada 23. februārī l/a “Mūsu ceļš” un “Padomju zvejnieks” apvienojās, izveidojot kolhozu “Cīņa”. 1957. gadā kolhozu “Cīņa” pārdēvē par “Centību”, kuru pēdējos gadus vada Velta Trama. 1960. gadā kolhozu pievieno Ļeņina vārdā nosauktajam kolhozam, kurš 1964. gadā kļūst par p/s “Užava”.

Užavas teikas un nostāsti

UŽAVAS FOLKLORA
Ventspils pusē Užavas pagasts ir pazīstams ar unikālo akmens laikmeta purva apmetni Sārnatē un vēl vairākiem savrupatradumiem Sisē un Vendzavās, ar savu interesanto baznīcu, bāku un Jūras skolu, bez tam Užavas upē ir kristīti pirmie Latvijas baptisti. Vēlāk uzcelts baptistu dievnams. Pie Muižarāju mājām Užavas upes dzelmi sauc par Jumpravkortamu.
Vēl šodien Užavas krastā pie Robežniekiem Elku laukā zaļo žuburainā elku liepa (valsts nozīmes aizsargājamais objects), par kuru dzejojis arī Putniņu Krists. Teiku apvītajā Užavā bija īstā vieta akumulēties jaunlatviešu idejām iedvestā dzejā. Putniņu Krista dzejā pieminētā Zosu leja, iespējams, bijusi turpat pie Elku liepas un strauta uz Užavas upi.
Užavas teikas glabā Latvijas Folkloras krātuve. Daudz teiku un nostāstu par Užavu ir savākusi Skaidrīte Salmiņa.

VECIE KARA CEĻI
Pirms daudziem seniem kariem tas bijis, kad Užavā jau zināja par purviem, kuriem ne no vienas puses nevar tikt klāt. Tad uznācis kaut kāds karš. Iedzīvotāji gribējuši bēgt. Viens gudrinieks zinājis šauru šauru taciņu, pa kuru var nonākt cauri purvam sausā laukumiņā. Tā nu visi iedzīvotāji – čūčvenči (tā viņus tur sauca) sagājuši tur purvā. Kad karš pagājis, viens uzkāpis pakalniņā un saucis – Anniņ, Līziņ nāk nu mājās, poļi un leiši ir projām.
No tā laika tos purvus tā arī sauc par Annas purvu un Līzpurvu. Kad tagad tam purvam brauc garām, var dzirdēt balsis, kas sauc Anniņu un Līziņu.
Teikusi Anna Puķīte Līgai Ludvigai 1975.gadā . LFK [2011], 642

UŽAVAS LIEPA
Užavas upes malā starp Jānnieku un Robežnieku mājām atrodas veca sirma liepa, zem kuras vecie senči upurējuši saviem elkiem. Tauta vēl tagad tura šo liepu par svētu.
Ja kādam gadās kāds augonis vai cita kaite, tad vainīgo vietu saberzē ar kādu lupatiņu, kuru pakāra minētai liepai zaros, un tad liepa to vainu noņēma. Kāds kalps reiz braucis vēlā ziemas vakarā atkušņa laikā ar malkas vezumu. Pie liepas esošais grāvis bijis atkusis un braucējs nav varējis pa to tikt pāri. Tad viņš nocirtis liepai trīs zarus un iemetis tos minētā grāvī , pārbraukdams pa tiem grāvim pāri. Otrā rītā, mežā malku cirzdams, nocirtis sev trīs pirkstus.
Uzrakstījis Andrejs Ķeizars, 856, 103. 1930. gados.

JUMPRAVKORTAMS
Muižā bijis ļoti ļauns vagars, pēc viņa stājas un iešanas to iesaukuši – jumprava. Par viņa pastrādātajām neģēlībām dzimtļaudis to upē noslīcinājuši. Vēl līdz pat šai dienai upē šo vietu sauc par – Jumprav kortams.
Teikusi Milda Hamstere Skaidrītei Salmiņai.

Dabas liegumi Užavā

Užavas pagasta daba ir bagāta ar savu savdabību, retām sugām un biotopiem., pagasta teritorijā atrodas trīs liegumi, tiem ir izstrādāti dabas aizsardzības plāni:

Užavas lejtece
Šis liegums ir dabas parks, Natura 2000 teritorija, tā kopējā platība sastāda 1434 ha, daļa lieguma teritorijas ietilpst arī Ziru pagastā. Lieguma dibināšanas gads ir 2004. Šī vieta ir būtiska putniem, to ligzdošanai un migrācijai. Šeit ir ligzdošanas vieta griezei, polderos pavasaros migrācijas laikā pulcējas ūdensputni – caurceļotāji – ziemeļu un mazie gulbji, zosis, pīles un bridējputni, rudeņos – dzērves un bridējputni. Užavas lejtecē atrodas meliorēti lauki, 20. gadsimta sešdesmitajos gados 3400 ha platībā tika ierīkoti polderi. Nozīmīgas te ir neapstrādātu zālāju un atmatu platības, kas periodiski applūst, teritorijā atrodas arī vecupju fragmenti.

Sārnates purva liegums
Sārnates purva liegums ietilpst kategorijā dabas liegumi, tā ir Natura 2000 teritorija. Kopējā platība sastāda 1423 ha, daļa teritorijas ietilpst arī Jūrkalnes pagastā. Šis liegums dibināts 1987. gadā. Te ir interesanti un nozīmīgi augstie purvi un purvu ieplakas. Te sastopami Eiropas Savienības direktīvās noteiktie aizsargājamie biotopi: dabīgi eitrofi ezeri ar iegrimušu ūdensaugu un peldaugu augāju, pārejas purvi un slīkšņas, kadiķu audzes kaļķainās pļavās, purvaini meži un degradēti augstie purvi, šeit mājo arī daudzas ES Putnu direktīvas sugas.

Užavas dabas liegums
Dibināšanas gads – 1999. Tā platība sastāda 3012 ha, aizsardzības kategorija – dabas liegums, Natura 2000 teritorija. Lieguma teritorija ir Baltijas jūras krastā, tajā ir daudzi jūras malai raksturīgi biotopi. Te atrodas pelēkās kāpas. Liegumā ir konstatētas 2 ES biotopu direktīvā minētās vaskulāro augu sugas : Lēzeļa vīrcele un smiltāja neļķe. Šeit ir arī viena no retajām vietām Latvijā, kur sastopama jūrmalas zilpodze. 2003.- 2004. gadā tika veikti darbi lieguma kartes izveidē, likumdošanas sakārtošanā. Teritorijā konstatētas daudzas ES Putnu direktīvas sugas. Užavas dabas lieguma reljefs ir samērā daudzveidīgs, augstākajās vietās sasniedz 30 m virs jūras līmeņa. Reljefs sācis veidoties Litorīnas jūras laikā. Jūrā saskalota grants, oļu un smilšu strēle savienoja Sārnates salu un Lībciema sensalu, tur radās Ventspils lagūna. Jūras līmenim pazeminoties, izveidojās plaša kāpu josla. Daudzu gadsimtu laikā tā pārveidojusies dabas un cilvēku ietekmē. No Užavas bākas virzienā uz dienvidiem atrodas Latvijā lielākā āķveida kāpa. Starp āķveida kāpu un jūru izveidojusies tuksnesim līdzīga ainava – atklāta kāpa ar nelieliem augāja pauguriņiem un saliņām. Šīs kāpas pieder savdabīgajām pelēkajām kāpām, kas radušās vējiem nopūšot smiltis un atstājot granti un oļus.